par zināšanām birkas: diena, masu_komunikācija, žurnālistika

Noslēdzies «Dienas» ikgadējais konkurss Kas notiek? Tas nozīmē iespēju novērtēt nācijas cerību zināšanu līmeni un pie reizes arī pasmaidīt par jauno speciālistu atklājumiem (Rēzija Kalniņa ir tas pats, kas Merilina Monro; Vizma Belševica vai Elza Radziņa — tā pate Astrīda Lindgrēna vien ir. Gan jau, ka vēl daudz citu brīnumu bija). Konkurss ir vērīgs kaut vai tāpēc, ka gana objektīvi sniedz ieskatu par to, cik aktīvi jaunatne seko masu saziņas līdzekļu piedāvātajiem procesiem. Taču, ko ar šo ieskatu pēc tam darīt, šķiet, nav skaidrs pašiem konkursa rīkotājiem.

Par to aizdomāties liek attiecīgā «Dienas» raksta attiecīgās rindkopas vēstījums:

Aktuālo Latvijas un pasaules notikumu apspriešana ir kļuvusi par lielas daļas skolu ikdienu, savukārt izglītības sistēmas politiķu rokās ir analizēt, kāpēc joprojām pieklibo pusaudžu zināšanas par ārlietām un vēsturi. [..] Liela daļa jauniešu zina avīžu pirmo lapu ziņas par sprādzieniem Londonā, bet maz zina par ilgstošo konfliktu Gazas joslā. Mulsinoši, ka daļai nav grūtību pateikt, kas ir Uzvaras diena, bet problēmas — kas ir 4. maijs.

Vai gan tas, par ko jaunieši ir informēti, nav cieši saistīts ar to, par ko masu saziņas līdzekļi vēsta? Interesanti zināt, kurš kontrolē publiskās komunikācijas lauku? Masu saziņas līdzekļi vai ministrijas? Kas stāsta, kas rāda — un, pats galvenais, noteic, kā rāda un stāsta?

Laikraksts «Diena» zina, kā rādīt ar pirkstu uz jauniešiem un valsts institūcijām, bet par to, ka cilvēku uztvere lielā mērā atkarīga no tā, kā notikumus pasniedz, aizdomāties nespēj. Vispārīgi ņemot — «Diena» kaut ko raksta un paši brīnās par rezultātu. Taču, ja šādā neapziņas stāvoklī atrodas masu komunikācija, vai ir iemesls prasīt, lai valsts institūcijās viss būtu citādi?