Patvēruma vairs nav. Koku ēna sniedz vien iluzoru aizsardzību no toksiskajiem saules stariem un sajūtu, ka Tavi brīvdienās apsvilinātie pleci un mugura nemaz tik ļoti nesūrst. Kurš gan gaitenī un kabinetā būs sagaidījis ierīkotu kondicionieri; vien ventilators bezcerīgi maļ to pašu sakarsēto gaisu.
Uz soliņa sēž vecītis, kas zelē saldējumu, ubadze savās ikdienas drānās, kurās allaž ir auksti, prasa naudu, kuras nekad vairs nepietiks.
Tramvajs kā siltumnīca, kur cilvēki top mikli un lieli arī bez laistīšanas. Arī pilsētas saulē Tev nekas nepalīdzēs, un mēs visi novītīsim kā dekoratīvi augi uz lodžijas pašā karstākajā vietā, un mirsim no slodzes trūkuma.
Taču tramvajā kāda meitene sēdēja aizmigusi un piespiedusi vaigu pie karstās rūts. Nogurums mūs beidzot izglābs, nogurums liks atteikties no liekā. Vismaz meitene nu ir glābta.
--
Beigās gribu Tev pastāstīt kādu no Ziedoņa Epifānijām – par Saules dienām.
Janks
2005. gada 14. jūlijs
Brilles piesalst pie sejas, stilīgajām meitenēm īsajās jaciņās nieres piesalst pie muguras, pa ceļam uz darbu redzēju, kā mašīnai kaut kas uzsprāgst motorā un braucamais, baltu garaiņu mutuļus elpodams, piebrauc ceļa malā. Lieli dūmi pirms brīža cēlās no autoostas, bet laikam ātri vien nodzēsa.
lasīt tālāk mīnus 28 »
nejaušs ieraksts:
vikipēdija