seši gadi un autoru piemiņas diena birkas: mosties, timekla_zurnali

Šodien projektam «Mosties» paliek seši gadi, un šī žurnāla draudzīgais kolektīvs pieņem bučas un rokasspiedienus (attiecīgi no meitenēm un puikām). No mūsu puses paldies tiem, kas pieskata un apciemo, paldies tiem, kas atbalsta garīgi, idejiski un taustāmi. Bez Jums šis viss būtu citāds un diez vai labāks.

Šajā dienā, kad jūtamies dzīvāki nekā parasti, vēlos pieminēt tos lasīšanas vērtos tīmekļa žurnālu autorus, kas tiešsaisti šādā formā ir pametuši. Šī ir aizgājušo autoru piemiņas diena

Iespējams, daudziem ir bijis kāds iemīļots autors, kuŗa teikumos patika kavēties, bet šis autors zināmu vai nezināmu iemeslu dēļ ir beidzis rakstītāja gaitas. Mūsdienās, kad interneta žurnālos ir tik daudz bērnišķīguma un drazu, katra lieliska autora aiziešana vai pazušana ir zaudējums.

Šis nav aicinājums nākt atpakaļ, jo tas būtu tāpat kā aicināt mirušos augšāmcelties. Tomēr atminēsimies labo, kas internetā ir bijis, un turēsim piemiņā. Viens no atcerēšanās vērtajiem ir Ronalds, kuŗš bija pazīstams arī kā e—f? un rakstīja adresē bounce.at.motorsport.lv/speech/. Es nezinu, kas viņš bija un kas viņš ir un vai kaut kur raksta ar citu segvārdu, bet, jo tālāk aiz muguras paliek 2005. gads, jo vairāk gribētos ko tādu lasīt arī pašlaik. Ceru, ka neaizvainošu autortiesības, pārpublicēdams kādu no ierakstiem — «Rīts noliktavā». Tur kaut kas ir joprojām.

No debesīm krita baltas zivis, miniatūri ceļamkrāni cilāja alumīnija konstrukcijas cilvēku jumtiem un daži nosalušie strādnieki blenza te viens uz otru te uz Timotiju, kurš jutās visvientuļākais Timotijs uz šīs pasaules. Kādas desmit minūtes viņš spēja kliedēt garlaicību mezdams baltās zivis rūsas ķēmu izlaizītajā cementa maisītāja, taču par to nācas maksāt ar slapjām kājām. Viņš aizvēra noliktavas vārtus un novērtēja situāciju. Kartona kastes, izjaukti automašinu motoru škērsgriezumi pēc izskata atgādināja cilvēka un salmu lelles hibrīdu ar respiratoru uz sejas. Visur mētājās baltas, lipīgas papīra loksnes, uz augšēja plaukta, virs hidraulikas eliksīriem, stāvēja kanoe laiva. Timotijs klusu dūdoja kādu dziesmiņu un miegs to pārņēma savā varā.

Nu viņš satvēris pēdas gulēja uz sarkanajām eļļas mucām, zem galvas palicis pēc skaidām smaržojošu kartona plāksni. Mucu spundes dūrās ribās, zem viņa nekustīga, no zemes dzīlēm ar tievu plastmasas salmiņu izsūkta nafta gaidīja mirkli, kad varēs sadegt. Timotijs iztaipījās un stingri apskāva sevi, viņš domāja par satraucošām meitenēm un to kā miegs remdē gandrīz visas zināmās sāpes, un to, cik ļoti, pēc izskata sterīlais sniegs, ko viņš šorīt ēda, lai remdētu slāpes, garšoja pēc dedzināšas šķidruma.

Taču vējš iezagās starp sarkanajiem vārtu dēļiem un jaunais Alavū, tas pats Timotijs, devās tuvāk vienīgajai šeit redzamajai trubai, kurā pludoja silts, putekļains ūdens. Kā slieka tā iznāca no melnās spraugas kaļķiem noklātajā sienā, kādus pāris metrus pieplakusi pie virsmas tā sniedza siltumu un tad atkal atgriezas atpakaļ starpsienu slieku galaktikā. Timotijam palika siltāk. Melnās vilnas zeķes kļuva baltas. Nu viņš tikai baidījās. No klusuma.

— Ronalds 1/31/2005 3:52

Ja arī Tev ir kāds autors, kura pietrūkst, pastāsti, pieminēsim un atcerēsimies, kā bija, pirms dodamies tālāk.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!