Modernā sieviešu kustība, iekarojot masu saziņas līdzekļus, ir parādījusi, ko skatītāji grib — seksa un brīvības apsolījumu, kā arī atklātas sarunas par to. Seriāls «Sekss un lielpilsēta» bija lielisks šīs jaunās ideoloģijas rezultāts — brīvas sievietes, kas izvēlas vīriešus un kurām nav saistoši (it kā) stereotipi, ka sievietei līdz 30 obligāti jābūt precētai un ka gadījuma dzimumsakari nav labi. Iedomas, ka tas varētu arī nebūt labi, feministiskā kultūra kompensē, norādot uz iespējām, kas sievietēm tiek sniegtas un iegūstamo līdzvērtību, pat pārākumu pār vīriešiem. Šīs feminisma pieejas kopējais uzdevums ir kompensēt cilvēku nespēju veidot ilgstošas un stabilas attiecības, jo tās netiek uzskatītas par jābūtību un standartu.
Ja Tu būtu pilots, kurā virzienā Tu stūrētu Rietumu civilizācijas lidmašīnu? Iepriekšējā vēsture piedāvā daudz vielas pārdomām.
20. gadsimts nāca ar straujām sociālām pārmaiņām, publiskajā telpā iesaistot sievietes, piešķirot viņām balsstiesības un nosacīti ar vīriešiem līdzvērtīgas iespējas veidot karjeru, taisīt naudu un izvēlēties savu nākotni. Marginālo un minoritāro grupu atzīšana bija mēģinājums atdot brīvību sabiedrības grupām, pēc iespējas lielākam ļaužu pulkam nodrošinot līdzvērtīgas starta pozīcijas. 20. gadsimts pa vidu daudzajiem grēka darbiem, ko bija pastrādājis, vēlējās ieiet vēsturē arī kā sociāla taisnīguma versijas piedāvātājs. Melnie un baltie, geji un parastie, resnie un tievie, aristokrāti, buržuji un strādnieki, un pāri visam sievietes un vīrieši — tiem visiem tika teikts, ka izcelsme nenozīmē neko un ka, liberālām idejām izplatoties, visiem tiks nodrošināta spējām un sniegumam atbilstoša izturēšanās, savukārt vēsture (piemēram, ciltsraksti) netiks uzskatīta par noteicošu faktoru.
Mobilais telefons ir pārvērties par īpaši ērti pārnēsājamu multimediju centru -- tas ne tikai piedāvā jaunas iespējas, bet arī atgādina par mūžvecām tradīcijām.
Manā jaunībā šur tur varēja redzēt alternatīvos (vārds lietots plašā nozīmē) jauniešus, kas pa pilsētu pārvietojās ar magnetofonu uz pleca. Pirms pāris gadiem alternatīvo minoritāte bija iecienījusi boombox atskaņotājus, taču tie dažādu iemeslu dēļ nekļuva par kultūras zīmēm, un tagad kā atskaņotāja izvēle vispār ir zaudējusi savas pozīcijas.
Kad cilvēks novēro, ka dzīves uzlabojumi kļūst par ikdienišķu parādību, viņš kļūst rijīgs. Datoru attīstība to demonstrē sevišķi labi.
«Aptaujā par korupciju liela daļa cilvēku apgalvo, ka ir devuši kukuļus, un nav nekāda pamata cerēt, ka tie, kas paši piedalījušies korupcijas procesā, negatīvi vērtē likuma apiešanu un lielas naudas ieguldīšanu vēlēšanās.»
Politologs Ojārs Skudra intervijā žurnālam «Nedēļa», 2006. gada 9. oktobris (41).
Vīriešu jeb maskulinitātes pētījumos populāra ir maskulinitātes krīzes teorija, kas paredz, ka noteiktās sabiedrībās laiku pa laikam vīrieši vairs nespēj pildīt smago dzimtes lomu, tā reaģējot uz nespēju tikt galā ar dzīvi pastiprināti nododoties dzeršanai, citām bīstamām nodarbēm, pastiprināti izmirstot un vispār – kļūstot par lupatām.
Dziedātāja Pink, kas 1. novembrī arēnā «Rīga» sniegšot koncertu, pārstāvot popkultūru, tomēr ar mūsdienu mitoloģijas palīdzību mēģina pateikt, ka ir atšķirīga no popkultūras.
Viestura Kairiša Tumšie brieži lika vilties. Tā nu tas ir.
Viena no privilēģijām, ko šad tad gadās baudīt galvaspilsētas iedzīvotājiem — ieraudzīt uz ielas pretim nākot kādu avīzē vai televīzijā redzētu slavenību. Tu ej mierīgi pa ielu, bet pretim nāk Raimonds Pauls vai Jānis Paukštello, šajā brīdī vienā līmenī ar Tevi, bez fiziskām un nepārvaramām barjerām jūsu starpā. Par to iedomājos, kad šonedēļ uz ielas atpazinu cu.
Daudz esam gatavi darīt, lai iegūtu kaut drusciņu uzmanības. Un neba velti — kā pagājušā gadsimta 70. gados norādīja amerikāņu pētnieks Herberts Saimons, mēs dzīvojam uzmanības ekonomikas laikmetā, kur informācijas ir tik daudz, ka vienīgais, kā pietrūkst, ir kāds, kas tanī visā iedziļinātos. Kāds, kas izlasītu avīzi, noskatītos filmu, izstaigātu dižveikalu, aplūkotu reklāmu, uzklausītu stāstu.
Septembra žurnālā «Santa» publicētā intervija ar prezidenta kundzi Lilitu Zatleri ir kas savāds. Ievadā pārspīlēts poētisms labākajās amerikāņu «feature story» tradīcijās, kas neizkūst arī sarunas atšifrējumā. Šis ir piemērs tam, kas notiek, kad intervētājs pārlieku satuvinājies ar intervējamo un nav spējīgs nedz normāli uzdot jautājumus, nedz uzrakstīt saturīgu interviju.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Lilita Zatlere »
