mosties.org

2005. gada 25. aprīlis 18:34

šļirču kastītes

Skatos uz Maskavas ielā atrodamajām kastītēm šļirču savākšanai un domāju: Kur ešafots, tur jābūt arī giljotīnai. Kastītes grauj pozitīvās ilūzijas par rajonu, ja pārlieku daudz tās saradušās.

Man allaž gribējies paskatīties, kas tur iekšā, bet nekad to neesmu izdarījis. Vai tas būtu tāpēc, ka pa tramvaja logu pasaule izskatās vilinošāka nekā uz nodilušā bruģa? Vai varbūt, atrodoties otrpus metāla un stikla, Maskačka kļūst vienkārši citādāka un mans skatiens ir vairāk pievērsts tam, kur lieku soli, nevis kastītēm?

Lasīt tālāk →

2005. gada 21. aprīlis 13:51

tā nav mana Rīga

Veiksmīgu masu komunikācijas manipulēšanas tehniku aicināts, aizgāju noskatīties Sandra Jūras jaunāko darbu, it kā dokumentālo filmu «Rīga, mana Rīga». Jau skatoties Andreja Volmāra sižetu par filmu, pirmā doma bija – šis veikums būs vien patētiska skaistu kadru un apoloģisku tekstu montāža, taču gribējās par savām aizdomām pārliecināties dzīvē.

Lasīt tālāk →

2005. gada 20. aprīlis 18:46

augšanas apsolījums

Kamēr cilvēks vēl aug liels, tikmēr viņam ir cerības. Cerības, ka viss mainīsies tieši tā, kā tas var mainīties. Augošie ir zaļi, bet no viņiem nāk spēks, kas vajadzīgs arī tiem, kas vairs neaug.

Kad augšana apstājas un dzīve nostabilizējas, cilvēkam vairāk ir jādomā par to, lai šī stabilitāte lielos vilcienos tāda arī paliktu. Augšanai mitējoties, normatīvisms ņem virsroku pār radošumu, līdz ar to stabilitāte ir ne tikai augšanas apstāšanās rezultāts, bet arī nepieciešamība. Cilvēks uz pasauli raugās, sagaidot no tās vairāk paredzamības (arī beidzot vizināties karuselī, pasaule pamazām nostājas savā vietā). Cerīgumu nomaina prognozes.

Lasīt tālāk →

2005. gada 19. aprīlis 16:44

makdonalds daks 2

Esmu vīlies. Makdonalds 15. aprīlī svinēja 50 gadu jubileju, bet es par to uzzinu tikai nejaušā veidā? Tas taču nav nopietni! Kur tad palika svētki?

Vrēja tak sarīkot Vecrīgā Trakās rīšanas dienas, lai būtu kāda konkurence Stokmanam ar dzeltenajiem piepūstajiem pokemoniem abos stūros un lai mūsu galvaspilsēta nejūtas tik vientuļa savos eiropeiskuma meklējumos.

Kaut kā nespēju noticēt, ka Makdonalda sabiedrisko attiecību nodaļa saldi gulējusi tad, kad varēja izvērst grandiozu kampaņu! Tādu ar dažādiem pasākumiem, satiksmes bloķēšanu un citām ierastās kārtības izmaiņām, kas automātiski novestu pie iekļūšanas masu saziņas līdzekļu saturā un tādējādi celtu popularitāti, kura pēdējā laikā šķiet mazliet pabalējusi.

Slikti, slikti.

2005. gada 18. aprīlis 14:03

cibiņu dzimtes diskurss

Palasi atšķirības, kā uz līdzīga stila jautājumu (meitenes pa labi, zēni pa kreisi) atbild Sviesta cibas jautājumu kopienas lietotāji. Novērotais liek izdarīt divus secinājumus:

  1. sievietes ir aktīvākās komunicētājas / vismaz šīs kopienas uzturētājas (cik uz puišiem uzdoto jautājumu atbildēja domātā mērķauditorija?). Viens no skaidrojumiem: viņām darba laikā nav ko darīt;
  2. viņas pašas jautā un pašas atbild.

2005. gada 15. aprīlis 17:38

jukas

Ja vēlies mazliet pavēdināt galvu un uz brīdi atslēgties no ierastā skata, kas pavēršas apkārt, iesaku apmeklēt «Arsenālā» apskatāmo izstādi Jukas. Tur apskatāmi dažādi lielākoties audiovizuāli mākslas darbi, kas piedāvā citādāk paskatījties uz priekšstatiem par mākslas izstādi kā par nekustīgu priekšmetu izstādīšanas vietu. Pāris eksponāti patiešām pārsteidza, piemēram, darbs «Life for successful death», kurā atainots katafalks, pie kura piesieti baloniņi un uz aizmugurējā stikla uzrakstīts: «Just died». Darba autors Edgars Jurjāns darba anotācijā norādījis, ka šis ir «fragmentārs, utopisks nāves kultūras atspoguļojums», piedāvājot alternatīvu no pagātnes mantotajiem mītiskās domāšanas noteiktajiem rituāliem.

Lasīt tālāk →

2005. gada 14. aprīlis 17:09

Enter the Ring

Filma Aplis 2 atgādināja iemeslus, kuru dēļ tika dibinātas psihiatriskās dziednīcas, proti, lai aizbāztu muti zinātājiem un citādajiem.

Kā savā grāmatā «Madness and Civilization» norāda Mišels Fuko, pirmā psihiatriskā slimnīca tika izveidota 1656. gadā Parīzē. Līdz tam laikam sabiedrībā nebija attieksmes, ka trakums ir kaut kas ļauns, drīzāk valdīja uzskats, ka ar neprātīgā muti runā Dievs un ka trakais ir izredzētais, svētlaimīgais, kas spēj teikt patiesību. 18. gs jau bija gana plaši pazīstamas patversmes trakajiem, jo kapitālisma attīstība lika šos cilvēkus izolēt no sabiedrības. Kapitālismā ļaudīm ir jāstrādā, tātad nespēja strādāt ir neveselīga. Šai tendencei attīstoties tālāk, mēs varam iezīmēt psihiskās dziednīcas lomu «nepareizo» viedokļu apklusināšanā, kas gana labi bija novērojama arī Padomju Savienībā un citās zemēs ar totalitāru iekārtu.

Lasīt tālāk →

2005. gada 13. aprīlis 18:21

posmi un periodi

Cik daudz kas no šodienas apstākļus nosakošās realitātes ir tikai periods. Posms ar sākumu un beigām. Viss pāries. Gandrīz viss.

Staļinisms bija periods, perestroika, Atmoda, Irākas karš un citi kari, civilizācijas arī — tam visam ir pienācis gals, kas gan neizslēdz vēstures atkārtošanos. Beigsies arī Tavas dzīves gaišais un tumšais posms, lai nāktu cits gaišais vai tumšais. Vai nekādais.

Lasīt tālāk →

2005. gada 11. aprīlis 16:57

tainted love

Interesanta parādība Sviesta cibā — kopienas unsend un lovesux. Lielisks realitātes šovs ciniķiem, lai rastu pamatojumu sentimenta izsīkumam, un vienlaikus arī veldze prātiem, kam nav neviena, kam savu sāpi pastāstīt. Galvenais, lai kāds izlasa. Lai nezina, kas raksta, bet vienkārši izlasa. Iedomājoties par to, cik īsts tas viss varētu būt, sāku saprast, cik brīnišķīgā pasaulē mēs dzīvojam. Kas tikai viss nevar notikt un ko tikai nevar pieredzēt. Tanī pašā laikā — nav taču nekā jauna. Vien pilnas iespējas dažādu konstrukciju radīšanai.

To, ka šajās kopienās acīmredzot raksta tieši (un tikai) sievietes/meitenes, varētu dēvēt par Latvijas statistikas izpausmi — sievietes pašnāvību visbiežāk izdara tieši nelaimīgas mīlestības dēļ. Vīrieši par lauztu sirdu cibā negaudo, jo viņi mirst, nespējot tikt galā ar dažādām atkarībām. Taču adiktu kopienu Sviesta cibā velti meklēt — vīrieši neraud, un, ja arī raud, bēdās nedalās.

2005. gada 8. aprīlis 03:33

neguli

Nenovēli man «saldus sapnīšus» un labu izgulēšanos. Novēli rūgtus sapņus tā, lai negribas ne acu aizvērt. Tādu nemiegu, ka neatlaisties ne uz mirkli.

Kurš tad strādās, ja visi gulēs? Miegs ir tas, ko Tu sev vari nozagt, miegs ir tas, kas neļauj paspēt. Pa nakti taču var izdarīt tik daudz, it īpaši tagad, kad paliek silts un Tu vari sēdēt pie atvērta loga un skatīties, kā nāk gaisma un just savas acis, rokas un apziņu, kas pamazām ievērpjas rīta noguruma miglā. Dari, kamēr vēl var. Dari vairāk nekā citi, un būs ko atcerēties par pavasari ar miklas nakts smaržu uz rokām. Jo —

Lasīt tālāk →

2005. gada 7. aprīlis 19:02

pelēkais ekrāns

Ir sajūtas, ko Holivudas kino man vienkārši nespēj parādīt. Cik esmu skatījies amerikāņu filmas – lai cik Oskariem bagātas, slavinātas un vērtīgas tās arī nebūtu, nekad neesmu sajutis, ka attēlotais varētu notikt realitātē. Es šeit nedomāju 3D kinoteātrus, kas ļauj noticēt, ka redzamais ir īsts. Vienalga, cik īstu attēlu un skaņu mūsdienu tehnoloģijas spēj panākt – tam nav īpaši liela sakara ar to, vai mēs tajā atpazīstam sajūtu par to, kas ir dzīve; to sajūtu, ko radām mēs paši vai kas rodas tieši mums. Dzīve var būt pilnīgs murgs, dzīve var būt viena vienīga pornogrāfija, dzīve var būt rozā krāsās, dzīve var būt smaga kā dzelzsbetona panelis – tikai padomā mazliet, un pamēģini saprast, kāda sajūta Tev ir par savu dzīvi. Sajūta, nevis automātiska situāciju pieņemšana, darbība vai bezdarbība. Es gribu, lai manī rada empātiju, liek dzīvot līdzi, nevis tikai skatīties un pakļauties filmas veidotāju paredzētajām emocijām, neizejot ārpus sižeta.

Lasīt tālāk →

2005. gada 4. aprīlis 16:51

Jāņa Pāvila II aiziešana

Viņš ir miris. Par to tagad zina visa pasaule. Un mēs to skatāmies, klausāmies un lasām.

Lieldienu tematika jau aiz muguras, bet, piemēram, «Panorāma» vakar vakarā piedāvāja līdzīgu šovu kā filmās par Kristus dzīvi un augšāmcelšanos. Jo augšāmcelšanos tūkstoši, kas asarām acīs skaitīja lūgšanas pie pāvesta rezidences, patiesi bija gaidījuši. Masu saziņas līdzekļi stāstīja, kā ļaudis, kas sapulcējušies Svētā Pētera laukumā, cerēja uz brīnumu. Bija daudz aizkustinošu kadru, kas vienlaikus parādīja reliģijas spēku šodien. Pat tad, ja Tu netici Dievam vai arī neesi katolis, arī Tev Jānis Pāvils II bija kaut kādā veidā nozīmīgs, jo viņš bija Tavas plašsaziņas līdzekļu uztveres sastāvdaļa, Tavas dienaskārtības sastāvdaļa.

Lasīt tālāk →

2005. gada 1. aprīlis 18:23

mehānika

Dažkārt šķiet tik neiespējami noticēt, ka tu nevari paveikt kādu darbu vai realizēt kādu nodomu, jo tas vienkārši nav tavos spēkos. Tad cilvēks cīnās, ārdās, kārpās un nezina, ka darbība patiesībā ir neauglīga.

Redz, Tev jau nav kaut kur acu skatienā minimizēts lodziņš, kas parāda pašreizējo atmiņas un procesora lietojumu, lapošanas faila izmēru un akumulatoru stāvokli. Tāpēc čaklākie strādā tikmēr, kamēr vai nu aizmieg, vai noģībst, bet pārējiem sistēmas stāvokļa paziņošanas programmas vietā ir savu reālo spēju apzināšanās ilūzija un slinkums kā garīgos un fiziskos mehānismus saudzējošs faktors. Parasti gan cilvēkam ir krietna rezerve starp to līmeni, kad sistēma ziņo par procesu darbības apdraudējumu pārliekas noslodzes dēļ un to, kad sistēma uzkaras.

Tieši tas šajā visā rodams cilvēciskais faktors – nezināt, kur patiesībā ir robeža un novilkt to pašam. Tāpēc cilvēks – tā būtībā ir sistēma ar neierobežotām iespējām. Vieni savā modifikācijā neiekļauto iespēju neesamību noliedz, citi noliedz to esamību pārējiem, bet ir daži, kas paši raksta un meklē servisa pakas un uzlabojumus. Cilvēks var visu – ja vien viņam palaimējas vai, tieši otrādi, nelaimējas zaudēt apjautu, ka viņš kaut ko vienkārši nevar.

Šodien visu rīta cēlienu mēģināju koncentrēt skatienu uz melniem burtiem ar baltu fonu. Saprotot, cik bezcerīgi tas bija, varu droši teikt, ka zinu, par ko pašlaik runāju.

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

rubrikas

izvēlēts raksts

Lielveikalā pie kases atskanēja bērna bļāviens. Tur kāda ģimene cīnījās ar abu savu atvašu vēlmju domāšanu. Vecākā meita, tā ap gadiem četriem, sēdēja iepirkumu ratiņu sēdeklītī un ar manāmu nicinājumu skatījās apmēram divus gadus vecajā māsā, ko tēvs turēja rokās. Māsa bija tā, kas bļāva pa visu veikalu.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu ciešanu nezūdamības likums »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas