Valtera un Rapas grāmatnīcā ieraudzīju Andras Neiburgas grāmatu «Stum, Stum». Un tātad - jau otrajā pirmā stāsta teikumā mums ir pofigs, trešajā lietojam īpašības vārdu «fakins», otrajā rindkopā pasūtām visus dirst, trešās rindkopas beigās autore uzbur, kā «ievelc plaušās to dzestro gaisu, vēl dienas nesamaitāto — huh, — notupsties sūnās aiz mazmājiņas, pavēro, kā čura mirgodama iesūcas ķērpjos, — kaifs».
Ieraudzīju kādā vecā avīzē:
Pašā dzīves plaukumā no šīs dzīves gaitām labprātīgi šķīries mans neizsakāmi mīļotais mazdēls
ANDRIS KĀRKLIŅŠ
(1985.g. 29.III - 2004.g. 9.IV)
Dziļās sāpēs un sērās noliecu galvu.
Vectētiņš.
Ja cilvēki biežāk iedomātos, ka viņus kāds var gaidīt un nesagaidījis patiesi bēdāties; ja vien cilvēki zinātu, ko viņi gaida un prastu to kaut kādā veidā citiem pasacīt, dzīve vienam otram būtu krietni citāda.
Ejot uz tramvaju, ieraudzīju kādu bezpajumtnieku, kas, apsēdies koka pavēnī, baroja baložus. Viņam pie kājām gulēja neapšaubāmi beigts suns, un bezpajumtnieks izskatījās kā nopietnu darbu paveicis. Kad biju viņiem jau gandrīz pagājis garām, beigtais suns pacēla galvu un sāka uz mani blenzt.
Ne viss ir tā, kā izskatās.
Es atceros. Ir četri naktī, un ārā jau sāk palikt drusku gaišāks, taču lietus nerimstas, un lielas lāses sitas pret palodzi. Vējš pūš logā un arī zem segas ir auksti. Neatvēris acis, es pastiepjos un norauju uz skapja saliktās drānas — tās man sakrīt virsū un, iespējams, paliek siltāk.
Ārā ik pēc brīža iepīkstas auto signalizācija. Būtu taču viņi beidzot to mašīnu nospēruši, un miers, es saku neredzamajiem zagļiem, lai arī īstenībā droši vien arī auto nervozi reaģē uz lielajām lietus lāsēm.
Kaut kur tepat blakus es dzirdu kādu elpu, taču tas nemaina neko. Pilnīgi neko. Nakts ir tik gara un man šķiet, ka es neiemigšu līdz pat rītam. Izmisīgi cenšos aizpildīt apziņu ar vienalga ko — tikai nepalikt tukšumā.
Es visu atceros.
Autoostā ir tikai norādes, no kurienes kādi autobusi atiet, taču laiki jāizdomā pašam. Dzelzceļa stacija ir aizslēgta, un peronu veiksmīgi ieņēmušas pienenes. Sliežu ceļš ir aizaudzis zaļš.
Aizstacijas tipa vecītis prasa cigareti, bet viņš laikam jau zina, ka man nebūs. Blakus stāv desmitgadīgs puišelis saplēstās krosenēs un rudi krāsotiem matiem.
Lietus. Uzvalks ir salijis, un tantiņa pa kreisi nezin kāpēc uz mani skatās, vienubrīd pat nomurminādama: «Paska’, šlipse arī...» Lāses slīd man pa brillēm un es jūtos pirmais džeks ciemā. Tā tev nav nekāda Rīga, vai zinies.
Atkal pasaule palikusi telpiska. Pasaule telpiska kļūst divas reizes gadā — kad uzsnieg pirmais sniegs un kad pamostas koki. Es varu sēdēt pie loga, cīnīties ar saules gaismu un skatīties, kā tukšā telpa piepildās. Ielas tagad ir kā alas, ar augstiem, taču aizsniedzamiem griestiem. Gribas skriet līdzi, gribas neatpalikt, bet man vairs nav spēka. Aizelsies nokrītu trases malā un skatos, kā lapas un ziedi aizteidz man garām. Nekas, nekas, vēlākais, jūnijā, es jūs panākšu. Bet tagad — man ir viss, ko gribas un viss, ko nevar paņemt.
(..) The ideal woman in patriarchal discourse is silent or silenced through her construction in dominant or masculine discourse as unproblematic — the ‘fulfilled’ housewife, the selfless mother, the innocent virgin, the happy whore.
«Fables and endless genealogies: Soap opera and women's culture». By Mary Ellen Brown & Linda Barwick.
Ieraudzīju senu cīņu biedru ar cigareti rokā. Padomā tik, man ienāca prātā, re, ko dzīve izdara ar ideālistiem, saulainajiem Latvijas dēliem. Vēl tagad atceros, kā, vienu rītu iegāzies pie viņa istabā, redzēju, cik cītīgi viņš klāja gultu, cik ļoti baidījās no zirnekļiem, viņam pat bija svētglezniņa un visam pāri nosacīti veselīgs dzīvesveids bez negulētām naktīm un laikā nenodotiem rakstiem. «Darbs tāds stresains,» viņš man tagad paskaidro. Smēķējot jau pusgadu.
Vakar noķēru lietu. Vai varbūt lietus noķēra mani. Patīkami raudzīties, ka cilvēki iesākumā nemaz nebēga, neslēpās, bet turpināja iet mierīgi tālāk, it kā nekādu laikapstākļu maiņu nebūtu. Taču tas neturpinājās ilgi. Tad ļaudis sāka nervozi drūzmēties tramvaja pieturas būdiņā, meklēt lietussargus un mapes, ko turēt virs galvas. Kad tramvajs pienāca, viņi ātri salēca tur iekšā. Es vienīgais stāvēju pelķē, kurā sabirušas ievu ziedu lapiņas, un smaidīju. Vējš, lietum vēl nepakļāvušās putekļu vērpetes un lietus smarža. Sentimentāli.
Un tad man ienāca prātā kaut kas no pamatskolas: «Birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas.» Nē, es nezinu, kas tas tāds ir un no kurienes (tautasdziesma?). Man tikai gribējās, lai kāds to pateiktu. Tieši tagad. Kaut vai tāpēc, ka asaras ir slapjas kā lietus.
Pateiksi man to frāzi? Lūdzu.
Mēs te ar draugiem piektdien bijām Krastmalā Eiropas Savienībai par godu televizoru paskatīties. Tautas gan bija sanācis tik daudz, ka nebija kur nolikt klubkrēslu, tāpēc vajadzēja stāvēt kājās. Izturējām.
Īpaši man patika brīdis, kad ļaužu lērums ar zilidzelteno karodziņu palīdzību no pūļa pamazām pārvērtās idiotus tēlojošā barā. Neko jau, idiotus tēlojušu baru interesantāk filmēt un skatīties, kā viņi vicina savus karodziņus un dzied līdzi. Galu galā, man tamlīdzīgu lietiņu izdevās dabūt pirmo reizi mūžā - izrāvu vienam puikam no rokām, lai gan man šķiet, ka viņš pats to bija izrāvis karodziņu dalītājam.
Uzklikšķini
2008. gada beigās Latvijas masu saziņas līdzekļi saņēma Rīgas iedzīvotāju atklātu vēstuli, kurā tie Rīgas domei pieprasīja slēgt automašīnu satiksmi pāris Slāvu tiltam, kā arī paziņoja, ka viņiem viss ir skaidrs par Dienvidu tilta tapšanas koruptīvajām aizkulisēm.
Pateicoties labdariem, šī pilsoniskās bilingvālās sabiedrības izpausme beidzot ir nonākusi arī līdz mūsu redakcijai.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu rīdzinieki pret Dienvidu tiltu »
Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
E-pasts: redakcija-at-mosties-org
