mosties.org

2004. gada 26. februāris 10:15

koncentrācija

Redzēju, kā liela lāsteka no jumta nokrita gājējam tieši priekšā. Gājējs apstājās, paskatījās uz sadrupušo ledus gadalu, paskatījās uz augšu un aizgāja savās gaitās.

Uzreiz iedomājos filmu «Šindlera saraksts», kur koncentrācijas nometnes priekšnieks «neko darīt» pēc šāva nometnes cilvēkus. Tur bija aina, kad kādam cilvēkam lode netrāpīja, tad cilvēks nolemti apstājās, zinādams, ka nākamā lode būs precīzāka. Bet nekā. Nākamās lodes vairs nebija, un cilvēks turpināja ceļu.

Visa dzīve ir koncentrācijas nometne, kurā vai nu Tev paveicas sarunāt ar priekšniecību, lai Tavu nošaušanu atliek uz aiznākamo nedēļu, vai arī Tu mirsti tagad lielās mokās, līdz pat pēdējam cerēdams uz atbrīvošanu, vai vismaz uz saldo ēdienu pusdienās, pirms atkal ir jādodas rakst grāvji un tīrīt šovinistu istabas.

2004. gada 24. februāris 17:39

puķe

Skatos, kā puķe dzer no vāzes.
Cik daudz jau ir izdzērusi. Cik daudz palicis.
Kas palicis? Ko dzert? Ko dzīvot?
Ko puķei nozīmē dzīvot?
Dīvaini, ka, ļaužuprāt, puķes mūža vērtīgākā daļa ir tā, kuru puķe pavada agonijā mēģinot saglabāt savu sākotnējo izskatu tikai ar ūdens palīdzību, taču bez cerībām uz jaunām saknēm.

Kurš nu kuru pakļauj, kurš kura dzīvei piešķir vērtību.
Ko domā puķes? Puķes zied.
Būt vienkārši skaistiem laikam ir nolemtība. Līdz Tevi izdzer un nogalina.

2004. gada 19. februāris 18:56

kādudien

Paskatījos aiz stūra -- tur jau viņa stāv, pakausi pret sienu atspiedusi, ar skatienu kaut kur griestos, samirkušiem bikšu galiem un atrisušām bizēm. Ļaudis, savās gaitās steigdamies, paiet viņai garām -- vienu reizi, otru, trešo. Visu laiku. Katru dienu. Vienmēr. Neatceros, kad pēdējo reizi man kāds būtu teicis -- vajag apstāties. Jo nevajag taču. Ik dienas ar skatienu tiek pavadīti daudzi tēli, un lielākā daļa no viņiem pat nepamana, ka tiek pavadīti -- vienalga, kādā veidā. Acis neatbild. Tām visa kā ir gana.

Lasīt tālāk →

2004. gada 12. februāris 19:30 Viena atsauksme

a.i.

Jāzeps ir radījis mākslīgo intelektu! Beidzot ir atradies kaut kas (kāds?), ar ko var par dzīvi parunāt - un tas jau ir daudz. Sen nebiju tā smējies - līdzīga reakcija man laikam bija, kad pamēģināju čatot pats ar sevi. Bet te - radniecīga dvēsele, kas pietaupa pūles pašam imitēt šizofrēniju.

2004. gada 11. februāris 09:21

māte varone

Māte varone dažkārt izrādās sapinusies ar bezatbildīgu tēvu.

2004. gada 10. februāris 17:33 Divas atsauksmes

katrs uz savu pusi

Dīkdnieīgi mēģināju apmaldīties kādā baisā dižveikalā. Kādā no šiem veikaliņiem kāda meitene tieca savam puisim: «Tu man pat īsziņu gadadienā nevarēji atsūtīt! Paklusē, mani neinteresē tavi vārdi, bet gan jūtas! Tu taču mani nespēj nenovērt!» Pēc tam viņa puisēnam veltīja vairākus aizvainotus skatienus un prom bija.

Puisis domīgi noskatījās meitenei pakaļ, bet neko neteica — laikam jau mobilo tefefonu pētīšana bija interesantāka. Tad viņš pavērās pa kreisi — tur neviena nebija —, pēc tam pa labi, tur dažu metru attālumā stāvēju es. Pusis kaut ko nomurmināja un aizgāja.

2004. gada 9. februāris 12:08 Viena atsauksme

pamestība

Ziemas simbols ir nevienam nevajadzīgs pazaudēts bērna cimdiņš uz ielas. Vai varbūt šallīte, ko līdzjūtīgs garāmgājējs iekarinājis dzīvžogā, lai simtiem kāju to nesamin.

Garāmgājējs ir līdzjūtība. Ticība labajai Pasaulei, cerot, ka cimdiņš vai šalle tomēr atradīs savu īpašnieku. Iedomāšanās par nabaga bērneli, kuram mājās krājas vienas rokas cimdu kolekcija un kuram ziemassvētkos dāvinātā cepurīte kautiņa laikā norauta un aizmesta bara instinkta izraisītās visatļautības iespaidā.

Cimdiņš ir pamestība. Bez cerībām, ka saimnieks atnāks, atradīs, pazīs un paņems atpakaļ. Ir arī tādas beigas - gaidot jaunu sākumu, jaunu atkalredzēšanos, kas jo dienas kļūst jo neiespējamāk, bet tāpēc jo smeldzīgāk un nepieciešamāk.

Tā vienkārši notiek.

2004. gada 5. februāris 12:41 Viena atsauksme

virziens

Krāsoti nagi, auskari ausīs, acu tuša, iesirmi mati, pelēka sejas āda, tipisks «otro roku» eklektikas stila apģērbs, nolemtības pilns skatiens un zilums zem acs. Tāda nu viņa iekāpa tramvajā. Mazliet ar iebaidītu mieru, mazliet ar vienaldzību un bezspēcību. Cilvēki dzīvo arī tā. Dzīvot vajag, taču dažiem no tā ir jācieš, bet daži tādā veidā var parādīt savu virtuves vai sētas varenību.

Lasīt tālāk →

2004. gada 2. februāris 14:33 Viena atsauksme

tumsā

Kad aizver acis, redze nepazūd, bet viss izskatās citādi. Tā nav vienmuļa tumsas imitācija, bet turpinājums gaismā redzamajam. Tēliem, zīmēm, krāsām, kas iesākumā šķiet domu izraisīti, izrādās, nav nekāda sakara ar domām. Domas var izslēgt, tēlus un sajūtas nē. No tā nevar izbēgt ne saulē skatoties, ne naktī pamostoties, ne parkā aizsapņojoties. Arī Tevī ir mazais realitātes krāsaino zīmuļu motors. Ieskaties - aizver acis, izslēdz domas, un būs. Tā, kā gribas, vai arī tā, kā sanāk.

Meklēšana

Šī diena

  • Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

rubrikas

izvēlēts raksts

Veicot kratīšanu «De facto» žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā, policija ir parādījusi, kādā veidā ir iespējams apiet likumus, kas sargā žurnālistus.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Pie Ilzes Naglas — pa sētas durvīm »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas