mosties.org

2003. gada 24. decembris 13:27

nobīde

Nez, kāpēc šodien gribas pateikt -- ir taču ziemassvētki. Pateikt to kādam un izdarīt kādu labu darbu, paskatīties acīs un patiesi patiesi nekā par to negribēt pretī, izņemot drusku izbrīnītu skatienu un smaidu.

Eju meklēt ziemassvētkus. Pirmo un pēdējo reizi grasos paskatīties uz egli Doma laukumā, kas jau ir tik ļoti izdaudzināta, ka tāpēc vien jāiztaigā līdz turienei un jāpabrīnās. Es neredzu nekādas pirkšanās mānijas, nekādus stulbus salaveča dāvānu gadatirgus, nekādas kliedzošas reklāmas un neatvairāmus piedāvājumus (skatlogā tizli dejojošs Santa nudien nav nekas neatvairāms). Tas nozīmē, ka (1) ziemassvētku nav vai arī (2) tie šogad nav pārdoti un nopirkti. Nekā, protams nav un nevar būt, un es nespēju izdomāt, kas gan te būtu konceptuāli mainījies, ja neskaita to, ka es iebēru kastītē santīmiņus vecītim, kas ar stabulīti spēlēja svētku melodijas (laikam). Man vienkārši ir nepiedodami gaiša sajūta bez cerībām un īpašām gaidām. Viss nez kāpēc notiek pats no sevis.

Ir taču ziemassvētki.

2003. gada 19. decembris 11:00

nesaule

Lipīga medus krāsas gaisma līst pār Pasauli. Cilvēki viens pie otra saistās ar cukura smaržu. Tie ieelpo saharozi, bet izelpo tikai tukšu dvašu - ļaudis peld lipīgajā Pasaulē tāpat kā mazuta klāta kaija Onas salā Spānijas ziemeļrietumu piekrastē.

Cilvēki skatās zem asfalta, bet redz virs mākoņiem. Nu jā, dažkārt arī otrādi, tad cukurs no viņu acīm raudot izlīst ārā.

2003. gada 18. decembris 10:31 Divas atsauksmes

putni maina virzienu

Mana pēdējā laika aktualitāte skaņu pasaulē ir «Kopējās izteiksmes» disks «Putni maina virzienu». Rimta, bet vienlaikus nemierīga, mazliet smeldzīga un visādā ziņā brīnišķīga plate ar stāstu. Un viņu lapa vien ir tā vērta, lai vakaros, kad piemeklē rudenīgi trauksmaini skumjš noskaņojums, laiku pa laikam tur atgrieztos.

Lasīt tālāk →

2003. gada 17. decembris 16:44 Viena atsauksme

pie lielās jūras

pie visa vēl iztēloties neko
savu aizmiršanos un meitenes auksto roku
viņas krūtis kā vīlušās observatorijas
un savu piedzimšanu kā neizdevušos joku

Lasīt tālāk →

2003. gada 16. decembris 19:50 Trīs atsauksmes

šodien nekā nav

Pastāsti mums kaut ko.

2003. gada 12. decembris 13:05 Divas atsauksmes

atkal beigas

Paskat tikai - sviesta cibas administrators watt izdzēsis savu žurnālu. Ja man kāds jautātu, ko tas nozīmē, tad asociācija būtu - visa ciba varētu tikt likvidēta līdz ar viņa kontu. Vismaz manas savtīgās smadzenes šādā skumjā brīdī paprasītu man: kāpēc uzturēt to, kur man nav nekādas vēlēšanās pašam iesaistīties?

Ir vēl otra asociācija - par aizgājēju Jāzepu. Atvadu vēstule izskatās visnotaļ sakarīgi:

Eju pa ielu,
satieku kaķīti,
satieku sunīti.

Aizsperu kaķīti,
aizsperu sunīti,
aizsperu visu
pasaulīti.

Palieku viens -
futbolists.

Un tad es padomāju - cik skaisti, ja Tu proties aiziet tad, kad citi par Tevi varētu skumt. Kad Tu vēl neesi piegriezies, kļuvis parasts, nesaprotams, neatrodams, nemeklējams. To vajag mācēt

2003. gada 8. decembris 10:19

svece

Brīdis, kad nodziest sveces gaisma. Elpas pūtiens, liesma mirkli cenšas turēties līdzi, it kā nezinādama, ka nav vērts. Taču gaisma atkal ir klāt - iedegas elektriskā spuldze pie griestiem un Tu tik burvīgi savieb seju, sargādama nepieradušās acis no pārliekā spožuma. Pat negaidīju. Tik pēkšņi. Iztraucēti.

Nē, pagaidi, var taču arī citādi.

Brīdis, kad nodziest sveces gaisma. Liesmiņa noraustās un nodziest. Atkal jaunas beigas ar cerību uz jaunu sākumu tumsā. Atceros, bērnībā lasīju Vika pasaku par rūķīti, kas vāc sveces parafīnu, un, kad viena svece ir nodzisusi, viņam jau ir gatava jauna. Un tā atkal un atkal. Bērnības bezgalības etalons. Taču man nekāda rūķa nav, un parafīns arī nemanāmi sadedzis. Nu liesmas vairs nav, ir tikai dzirkstelīte, dūmi un parafīna smarža. Klusums. Gaidas. Mazliet tā kā neiespējamos ziemassvētkos.

Divas sveces. Divi atspīdumi Tavās acīs. Nakts. Nekā nav.

2003. gada 5. decembris 12:37 Viena atsauksme

la resistance

Eh, žēl, ka šo linku neatradu pagājušogad, jo šogad man tas ir vienalga. Ak, Dies, nu lai taču viņi pērk! Tas, ka Krišjāņa Barona ielā nu ir parādījušies veseli divi vienādi tizli dejojoši salaveči, ka skatlogi ir ietērpti tradicionāli bezgaumīgos rotājumos ar neadekvātu pretenziju uz estētiku un pirkšanas drudža veicināšanu, manī šogad izraisa tikai iekšējus smieklus.

Lasīt tālāk →

2003. gada 5. decembris 10:30 Viena atsauksme

brīvība

Es nīstu vārdu «brīvība»,
jo brīvam tāda vārda nav.
Par vergu mani dara dzīvība,
jo baiļu cietumsargs man klāt stāv.

2003. gada 4. decembris 10:19 5 atsauksmes

zelta vārti

Decembra «Rīgas Laika» numurā ir lielisks stāsts ar nosaukumu «Lēcēji» - par Zelta Vārtu tiltu Sanfrancisko, ko kura kopš tā pabeigšanas 1937. gadā ir nolēkuši vairāk nekā 1200 cilvēku. Tā tiekot uzskatīta par drošu pašnāvīgas metodi, jo sisties pret ūdeni ar ātrumu apmēram 120 km/h, saņemot triecienu, kas līdzvērtīgs 1 tonnai uz kvadrātcentimetru, izklausās pietiekami nopietni. Lasīju stāstu un domāju — vareni, ja tikpat kā riebīgo iznākumu (pastāstot, kā beigtajiem no ausīm nāk laukā smadzenes) var savīt kopā ar tikpat kā jautru cinismu, jo vietējās avīzes kādu laiku ziņojušas statistiku par lēcējiem, un, kad skaitlis tuvojies pieciem simtiem vai tūktotim, pašnāvnieki sākuši rīkot bezmaz vai sacensības, lūkojot kļūt par piecsimto vai tūkstošo lēcēju.

Stāsta beigu daļā ir pieminēts kāds vīrs ap 30, kurš pirms pašnāvības izdarīšanas dzīvoklī atstājis zīmīti: «Es aizeju uz tiltu. Ja pa ceļam kaut viens cilvēks man uzsmaidīs, es nelēkšu.» Tik vienkārši.

Es arī kādu dienu turp aizbraukšu. Gribu paskatīties lejā.

2003. gada 3. decembris 17:12

AIDS dienā

Ja cilvēki sajā pasaulē ienāk ar tik lielu drosmi, pasaulei viņi ir jāievaino, lai salauztu, un pasaule viņus arī ievaino. Pasaule salauž ikvienu, un daudzi lūzdami kļūst stipri. Tos, kurus nevar salauzt, nonāvē. Nonāvē visus labos un visus cēlos, un visus drosmīgos - bez izšķirības. Ja arī tu nepiederi pie tādiem, tikpat vari būt drošs, ka tevi nonāvēs, taču bez sevišķas steigas.

Šī Mr. Hemingveja doma no romāna «Ardievas ieročiem» man ienāca prātā, kad atkal, šādu tādu apstākļu ietekmēts, atminējos par HIV/AIDS. BBC intervijās daudzi no HIV/AIDS pozitīvajiem cilvēkiem teica, ka tas viņus ir norūdījis, ka viņi ir atraduši sevi un jūtas stiprāki nekā jebkad agrāk. Un tieši tāpēc Dzīve viņus iznīcinās. Stulbi, iespējams. Bet reāli.

Varbūt ir vēl kādas papildus emocijas tā izčākstot, ja zini, kas un kāpēc notiek.

2003. gada 2. decembris 17:22

atsauce nr. 2

Vēl viena jautra atsauce pie manis no Gūgles. Sasmējos: dzirdes aparāts. Google glābj veselību un dzīvību. Google ir vitāli nepieciešama. Bez google nekādi. Vāāāu... (čukstus).

2003. gada 2. decembris 17:09 4 atsauksmes

laika nebeidzamais ritums

Meitene, kas smaržoja pēc popkorna, nosēdās man blakus. Viņa vienmēr smaržo pēc popkorna.

«Bet Ziemassvētki tomēr būs. Un Ziemassvētku brīnumu es sagaidīšu. Varbūt pat šogad,» viņa man teica. Es skumji pasmaidīju. «Padomā tikai,» viņa turpināja, «vēl mazliet un atkal paliks gaišāks. Pienāks jauns gads, un sāksies viss no sākuma.»

«Tu neesi gadījumā domājusi, ka jaunais gads varētu nepienākt?» es iejautājos. «Iedomājies tikai — vecais gads aiziet, un — viss. Nekā nav, nekas vairs nesākas.»

«Neesmu gan,» viņa atbildēja.

Meklēšana

Šī diena

  • Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

rubrikas

izvēlēts raksts

Pagājušajā mēnesī rakstot par latviešu filmām, man nebija iespējas ievietot «Там где кончается море» labāko epizodi, kam esmu devis nosaukumu «Pacanu tikšanās» -- bet nu tā pieejama tiešsaistē. Tik patiesi tēlot spēj vai nu profesionāli aktieri (kuru filmā nav), vai cilvēki, kam šī loma ir asinīs un ikdienā.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pacanu tikšanās »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas