mosties.org

2003. gada 31. oktobris 09:38

Džordžs Orvels

Beidzot iemetu arī savā smilšu kastē gabaliņu no Džordža Orvela 1984.

Šajā spēlē, ko spēlējam, mēs nevaram uzvarēt. Daži zaudēšanas veidi ir labāki par citiem, tas arī viss.

Partijas saukļi:
KARŠ IR MIERS
BRĪVĪBA IR VERDZĪBA
NEZINĀŠANA IR SPĒKS

Un, pats galvenais, atceries:
Big Brother Is Watching You

2003. gada 29. oktobris 16:59 Viena atsauksme

kas mūs dara laimīgus

Kas Tevi dara laimīgu? Radio SWH Rock dienas jautājums atklāj dažas pērles. Protams, mani nepārsteidz, ka pastāv ļaužu grupa, kuri jūtas laimīgi pēc kārtīgas nodrāšanās un alutiņa patērēšanas, bet ir jau laikam arī kādas citas vērtības. Piemēram, dzirdēt kādu dziesmu, kas liek no laimes vārtīties pa zemi. Vai, cik tad mēs esam laimīgi... Palūkojiet arī šo:

Butterfly 2003-10-26 19:04:52

Mani laimīgu dara mans mīļumiņš - Juris Zilvers no Salacgrīvas!!!!!!!!!!!!!!!Viņš ir visdebešķīgākais cilvēciņš uz visas milzīgās pasaules un arī visā galaktikā!!Es viņu drausmīgi mīlu un dievinu un es esmu ar viņu kopā jau vairāk kā gadu!!!!!Tikai ar viņu kopā es jūtos ritīgi laimīga!!!!!!!!!!

Paldies, mēs to jau sen kārojām uzzināt. Taču vislabākais ir šis:

Juriitis 2003-10-24 10:36:21

Ja noriita teetis nav pohains un nesit mammu un mammaai ir bijusi naudinja maiziitei tad es esmu laimiigs

Nez kāpēc izklausās nacionāli raksturīgi.

2003. gada 24. oktobris 14:47

gluži kā agrāk

Es Tev pateikšu, kura ir vislabākā ēdnīca Rīgā — tā ir autobusu parka «Imanta» «Tālava» kafejnīca Vestienas ielā. Nezinu nevienu citu iestādi, kurā vēl būtu saglabājies tāds padomju laika interjers. Nomācošā eiroremonta mocītajiem ļaudīm šī vieta varētu būt gana labs patvērums. Paplātes, masīvās stikla glāzes (granjonkas), no kurām var dzert kompotu, uz vietas ceptas bulciņas par 9 santīmiem, ieplīsušas krūzītes, sienas klātas flīzītēm un augstās mākslas gleznojumiem, griesti no režģa un dienasgaismas spuldzes.

Labierīcības atrodas kaut kur dziļi pagrabā un vienkārši mirstīgie tur nemaz netiek klāt, jo jāiet ir cauri visādām dienesta ejām. Toties galapunktā — roku žāvētājs (kaut kas cits, nevis «Vējelis»), kas pūš aukstu gaisu.

Tomēr prieki nebūs ilgi — patīksminājies pārdevējām par šo jauko vietu, uzzināju, ka pēc jaunā gada te visu kapitāli izremontēšot un pagātnes spožums pazudīs. Pagātne kļūs par netveramu pagātni.

Ceru, ka vēl pāris gadiem Rīgā kāds tomēr sapratīs, ka nostalģija ir komerciāls jēdziens un parādīsies arī kāda augsto interjeru nogurdināto personu pulcēšanās vieta.

2003. gada 24. oktobris 09:56

kam viegli

«Ārprāc, viņi atkal ir pacēluši īri dzīvoklim,» man tramvajā aiz muguras ierunājās kāda balss. «Tāds cinisms! Kā lai es tagad samaksāju, ja mana pensija pat nav tik liela!»

Tu spēj sevi iedomāties sūrojamies par dzīvi pilnīgi nepazīstamu cilvēku pūlī, tajā pašā laikā saprotot, ka diez vai kāds Tev pievienosies Tavos lāstos? Man šī sieviņa atgādināja kādu citu, kas stāvēja uz ielas stūra un lūdza ļaudis palīdzēt nopirkt dārgās zāles. Tā kā sieviņa nevērsās pie neviena induviduāli, tad arī vienaldzība bija likumsakarīga.

Tāpat bija arī šoreiz. Klusums tramvajā. Pietura. Prom no izmisuma realitātes. Pašiem savu problēmu pietiek.

2003. gada 23. oktobris 09:56

sarkans

Plūst asinis.
Še tev asiņu sauja tieši sejā!
Tu arī gribi? Tad saņem!
Vēl man ir daudz asiņu, ko jums mest acīs un uz sniegbaltajiem krekliem.
Vēl man ir ko dot.
Vēl man patīk skatīties tavā asiņu sejā.

Lasīt tālāk →

2003. gada 20. oktobris 09:13 Viena atsauksme

pirmdiena nav labs sākums

Labrīt, bērni. Šorīt gan es jums neko -- itin neko neesmu atnesis.

2003. gada 17. oktobris 16:12

bēres

Tramvajā iekāpa vecenīte ar kaudzi no egļu skujām darinātu priekšmetu. Pirms Janka bija paspējis nopētīt viņas jocīgos atribūtus, vecenīte jau bija visiem pastāstījuse, ka, redz, kaimiņiene nomirusi un viņai tagad jābrauc uz bērēm.

Visu ceļu Janka skatījās vecenītē. Viņas sejā bija lasāma tā vilinošā un sērajam notikumam varbūt tik neatbilstošā sejas izteiksme, kas raksturīga vien izvadītājiem un zārka nesējiem/kapa racējiem. Tramvajs smaržoja pēc egļu skujām un daudzi skatījās uz dekoratīvajiem groziem, kas no šīm skujām bija nopīti, un bēdu nebija nevienam.

Tuvojoties pieturai, vecenīte sarunāja, lai Janka palīdzētu viņai skujas izcelt no vagona. «Nu, što, koļitsa? Koļitsa, da?» viņa smaidot jautāja, redzēdama Jankas mocības ar asajiem priekšmetiem. Taču drīz jau viss bija galā un vecenīte, apkrāvusies ar nesamajiem, aizsoļoja uz nebūtības pasauli.

Bet Janka, iedams savās gaitās, pasmaidīja, jo pirmo reizi bija dzirdējis vārda «koļīties» lietojumu bez šļirces pieskaņas. Semantika ir laba lieta.

2003. gada 16. oktobris 15:15

naktsdarbi

Es salauzu savas rokas un noslaucīju pieri saplēstajā kreklā. Ar nejutīgām rokām, miklu pieri un murgu pilnu galvu es nu eju pa naksnīgo pilsētu.

Pierāpoju pie izgaismotās strūklakas nomazgāt seju. Kurš man tagad pateiks, kā bija? Es taču neko neatceros. Zinu tikai to, ka neesmu cietējs. Man vairs neviens neko nav parādā. Iemērcu rokas ūdenī. Gaismas piešķīra manai ādai līdz šim neiedomātu krāsu. Izvilku rokas no ūdens un skatījos lielajās pilēs, kas plūda no tām. Asinis pamazām izšķīda ūdenī, un pēkšņi man to palika tik žēl. Daļa no manis, kas šādā kondīcijā ir pilnīgi nevajadzīga. Mana nevajadzīgā daļa.

Lasīt tālāk →

2003. gada 14. oktobris 16:39

skatiens cauri stiklam

Ieejot lielveikalā, ievēroju kādu cilvēku, kas stāvēja pie veikala durvīm un, piespiedis vaidu pie stikla, skatījās ārā. Kad nācu no veikala laukā, redzēju, ka viņam mugurā ir kaut kas līdzīgs karavīra mētelītim, mati — acīmredzot pirms pāris nedēļām ne pārāk veiksmīgi nodzīli uz nullīti, seja skumja un ar bezpajumtniekiem raksturīgu nokrāsu.

Biju jau iznācis ārā, kad caur stiklu paskatījos vecītim acīs. Viņš acumirklī novērsās, un es visu sapratu. Šis nav no tiem tipiem, kas tūlīt piekaus savus bēdubrāļus pudeles dēļ, viņš mani nedraudēs nosist, lai tikai es atdotu pāris latus. Nē, viņš ir no tiek dzīves sistajiem nelaimīgajiem, kas no apkārtnes sagaida lielākoties tikai noraidījumu un nododījumu. Tāds ceļš.

--
Slapjas kājas.

2003. gada 7. oktobris 21:39

lāses

Lietus.

Skatījos, kā vakar vēlu naktī lietus lāses krita peļķē un laternas dzeltenajā gaismā meta jocīgus zibšņus. Nekad agrāk man nebija ienācis prātā, ka tur, peļķē, arī ir gaisma. Gaismas kriksīši, kas lec pa apli.

Lasīt tālāk →

Meklēšana

Šī diena

  • Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

rubrikas

izvēlēts raksts

Saistībā ar vecumdienām pamatotas ir divas stratēģijas — vai nu par tām domāt tā, lai domu rezultāts būtu normāla pensija, vai arī nedomāt nemaz un neatlikt uz rītdienu to, ko var iztērēt šodien. Uz otro ir jākoncentrējas vidējam Latvijas vīrietim (vidējais dzīves ilgums 65,8 gadi nozīmē, ka liela daļa pensijas vecumu tā arī nesagaida), savukārt pārējiem jāatmet cerības, ka par viņu pensiju rūpēsies valsts, un pašiem jāpieskata savi fondi.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Tava pensija »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas