mosties.org

2003. gada 27. janvāris 00:00

stāsts par spēļu kārtēm

Šķita, ka šodienas tramvajā brauciens būs tikpat ikdienišķs, cik ikdienišķa ir paunām apkrauto centrāltirgus vecenīšu prasība pēc sēdvietas sabiedriskā transporta līdzeklī. Bet nekā - mirkli pēc tam, kad es, iekāpis transporta līdzeklī, nostājos vagona aizmugurē, lai varētu labi novērot visu apakšsistēmu kopumā, no snauda pamodās margināla paskata vecītis, kas sēdēja krēslā ar skatu uz vagona aizmugurējo logu. Vecītis kādu minūti mani vēroja, tad teica: «Ej, pacan, padaiģi ka mņe!»

Lasīt tālāk →

2003. gada 26. janvāris 00:00

telpas aizpildīšana

Kas tas ir par laikmetu, kurā mēs dzīvojam? Informācijas laikmets. Visi kakti pilni ar informāciju. No visām malām lien laukā vadi, visas grāmatas kaut ko pauž... Un pa starpām daži cilvēki kaut ko man stāsta. Ko viņi runā? Vai tas ir svarīgi? Kas tur ir: saturs vai attieksme? Man attieksme, viņiem saturs -- un tā mēs pūlamies viens otru sadzirdēt pasaulē, kurā ir tik daudz nevajadzīgas informācijas. Kam tas palīdz? Informācija ir radījusi savu Sistēmu, ko diendienā atražo.

Un, kad es uzzināju, cik grūti cilvēkam bija pateikt man tos vārdus, ko es tanī pat dienā aizmirsu, palika jocīgi. Vārdi bez starpnieka, bez fiksējuma, bet ilgi domāti. Tā ir -- grūti cilvēkam, jocīgi man, bet vadu un grāmatu midzenim nav nekā. Šajā pasaulē svarīgākie esam tikai mēs -- mēs divi.

2003. gada 25. janvāris 00:00

kad viss beigsies

Nemaz nepamanīju, kurā brīdī esmu kļuvis atkarīgs. Atkarīgs no lietām, ieradumiem, cilvēkiem. Jā, īpaši jau no cilvēkiem. Un tagad es šeit stāvu un domāju, kā būs, ja kādu no Jankas ļaudīm es vairs neredzēšu. Es sēžu ārā salā pie pastkastītes un gaidu pastnieku, kas nesīs kādu vēsti (kaut gan viņš man nekad neko nenes), es staigāju pa istabu, es mēģinu lasīt aizpagājušogad iesākto Mr. Hemingveja rakstu grāmatu, bet ar katru minūti saprotu, ka tas nav tas, kas man šajā brīdī būtu jādara. Es taču varu pazaudēt cilvēku! Tas ir tāpat kā staigāt ar Viņas attēlu rokās un baidīties, ka vējš to pēkšņi aizpūtīs pa gaisu un vienā brīdī nebūs vairs nekā - pilnīgi nekā no iepriekšējā mirkļa prieka. Tad būs tukšums. Vai cilvēks to zina? Vai cilvēks to jūt? Vai cilvēks jūtas apdraudēts, tāds, kas var pazust? Vai cilvēku tas interesē? Vai manas bailes cilvēkam kaut ko nozīmē? Es nezinu. Skaidrs ir viens, ka man ir jāiet, jāatrod cilvēks, un vēl vismaz reizi viņam jāpasaka: «Es negribu, lai Tu ej prom.»

Pa kuru laiku ir pazudis mans miers? Vai es to gribēju? Vai es kontrolēju situāciju? Ne vienmēr, bet -- man uz to ir jātiecas, jo šeit vairs nav tādu vērtību kā «eh, man negribas...» Pašreiz ir jāizdzīvo, vēl ir jādzīvo.

2003. gada 11. janvāris 00:00

nevajag

Dūmi ceļas augšup un ieņem tādas formas, apmēram kādas es vēlētos redzēt. Dūmi plūst, līdz iejūk vispārējā pusizgaisušo dūmu masā. Es cauri pasaulēm skatos un skatos - katru reizi viss sanāk citādi, katru reizi viss beidzas citur. Visa pasaule ir piedūmota - laikam no stresa, nevēlēšanās, ietiepības, neticības, alkām un citām mūsu īpašībām. Un raugi - taisnā līnijā uz priekšu sēd vesela rinda tādu pat apbrīnotāju. Vai varbūt viņi jau tos vairs neapbrīno, varbūt tas jau ir kļuvis pārāk ierasti? Man trūkst gaisa.

Meklēšana

Šī diena

  • Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

rubrikas

izvēlēts raksts

Cienījamie LMT, Tele2, Bite un visi nenosakāmā daudzuma un labuma priekšapmaksas karšu pakalpojumu nodrošinātāji!

Lūdzu, lūdzu, netaisiet vairs zemo cenu akcijas, neļaujiet ne naktīs, ne svētku dienās ne citos laikus runāt par vienu, nulle vai nemaz santīmiem, lūdzu, paceliet sarunu un abonēšanas cenas, lūdzu, lūdzu, nepārdodiet vairs subsidētos telefonus!

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu vēstule operatoriem »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas